kaut kad

man teica - "nu ja, tu jau vari staigāt ar vaļā jaku, bez šalles un cepures, tev kā lauku mužikam tas nekas nav"
un gribas piekrist, it īpaši pēc piecām dienām siltā ofisā, kur nav pat jāpiesprindzina muskulis, lai nopelnītu maizi, tikai pelēkās šūnas
apzāģējām liepas pie Kalndzirnavām, savedām ~ 5 kravas malkas, salabojām motorzāģi, izsūknējām pagrabu, līdzinājām ceļa nelīdzenumus un iemontējām FM radioaparātu ņivā. Lai cik ikdienišķi tas viss neizklausītos, šīs divas dienas deva diezgan daudz (nu, neieslīgšu apcerē par to, cik ļoti cilvēkam vajadzīgs fizisks darbs) un uzlādēja jaunai nedēļai pie dizaina un jebatorija.
Bet kāpēc? Vai tad tas viss nebija tikai tā - nu - "labi, mēs to izdarījām, bet to varēja izdarīt jebkurš cits?" Kāpēc tad radās tik milzīga pašapmierinātība, kurai līdzīgu apjomu maizes darbā gūstu tikai no tiešām, tiešām lielām veiksmēm / pabeigtiem darbiem?

Jāatzīmē, ka es un Tu piederam kādiem 5-10 % pasaules populācijas, kuri dzīvo tik lielā labklājībā. Pirmāmkārtām, tam vajadzētu izslēgt jebkādas gaudas, bet par to jau nav stāsts

Es negribu izklausīties pēc kaut kāda cilvēku kārtu šķirotāja vai jebkādas ideoloģijas popularizētāja, bet tomēr - ja jau tevī gāž tik milzīgu materiālo apjomu, drošību, izglītību un informāciju, vajadzētu kaut ko dot pretī. Un dot pretī proporcionāli vairāk, kā tevī gāž, jo - hei - kurš cits gan to darīs, ja ne šie 5-10%?. Kuram citam gan tas būtu jādara? Kurš tad ir pelnījis strādāt?

Laikam tas arī ir gandarījuma iemesls - tas, ka varu dot ko noderīgu vairākos griezumos. Varu zāģēt kokus, jo man ir rokas un motorzāģis. Varu strādāt kā dizaineris, jo man ir kaut kādas dotības un zināšanas. Varu iepriecēt citus, jo man ir rokas, otas, ausis un ģitāra. Varu kaut vai dot citiem vietu sabiedriskajā transportā, jo man ir kājas. Man ir tik vājprātīgi daudz. Un pats labākais ir tas, ka tas viss nekādā veidā nav bezjēdzīgi, tā nav pasaules lāpīšana - es tikai mēģinu dot pretī to, kas man ir iedots, un gūstu gandarījumu no tā.

Pašsaprotami? Es ceru, ka tā.