loģika, hahahhaaaaa
i was dead inside
pirmdiena, 2011. gada 24. oktobris
pirmdiena, 2011. gada 26. septembris
Iz mākslas vēstures klades
Vakar un aizvakar biju Elejā, ciemos pie vecvecākiem. Tur cauri mežam ir izveidota bruģēta gājēju taka.
Tā met līkločus, aptinas un apliecas ap kokiem, kurus laikam bijis žēl zāģēt. Izgāju turp un atpakaļ vakarā, kad jau bija tumšs, un laternas pavēra pilnīgi vai rudens lapu diorāmu - dzeltena gaisma caur dzeltenām lapām, tumši, tumši zilas debesis un mežs uz visām pusēm - tik daudz meža, cik tālu iespraucas laternu gaisma, tālāk viss saplūst tumši dzeltenzaļā masā.
Riskēju kļūt salkans, bet tomēr - ik pa laikam iedomājos, ka aiz nākamā līkuma dzeltenās kvēlspuldzes gaismā uz rūsganu lapu fona varētu parādīties Tu.
pirmdiena, 2011. gada 22. augusts
Ar nelielu nobīdi
Iedomājies, ka pulkstenis vienā brīdī apstājas, pastāv, pēc kāda laika iet tālāk Laiks jau tajā īsajā brīdī nav apstājies, un pulkstenis vienkārši turpina savu darbu, tikai ar nobīdi.
Bet tā empīriskā teorija par rudeni / pavasari / rudeni jau sen nestrādā, hahaha
Labi, labi, es tāpat apzinos, ka šo neviens nelasa - izdzēsu linku no oranžā portāla, tā ka jā, varu kliegt tukšās interneta dzīlēs -
...
nafig tu tā dari?
svētdiena, 2011. gada 24. jūlijs
acs pret aci
zini, dažkārt ir sajūta, ka nevis kādas lietas un cilvēki paslīd garām, bet es vienkārši aizeju pa citu ceļu un tās / viņus nesatieku
pamāju, paskatos, iedomājos, aizeju tālāk. kā nedaudz piedzēries un apmulsis
ne jau vienmēr pieiet klāt ir tik vienkārši, un ne jau vienmēr es nonāku līdz domai pieiet.
un ne jau vienmēr mute un rokas stāsta to pašu, ko prāts. un ne vienmēr prāts stāsta to pašu, ko sirds. un ne jau vienmēr sirds vispār pastāsta ko vairāk par dziļi ieslēgtām instinktīvām sajūtām. kā gan tad var prasīt, lai caur šīm trijām sienām es vēl ko izdodu. kā gan tad var vēlēties, ka caur kopā sešām sienām kāds to uztver.
sirds - prāts - mute - auss - prāts - sirds
ha ha, biežāk tas ir sirds - prāts - klusums
...
ne vienmēr nenozīmē nekad, protams
un ir arī tāda lieta kā īsākais ceļš. bez sienām. bet vai tikai tā nav utopija, ko
pamāju, paskatos, iedomājos, aizeju tālāk. kā nedaudz piedzēries un apmulsis
ne jau vienmēr pieiet klāt ir tik vienkārši, un ne jau vienmēr es nonāku līdz domai pieiet.
un ne jau vienmēr mute un rokas stāsta to pašu, ko prāts. un ne vienmēr prāts stāsta to pašu, ko sirds. un ne jau vienmēr sirds vispār pastāsta ko vairāk par dziļi ieslēgtām instinktīvām sajūtām. kā gan tad var prasīt, lai caur šīm trijām sienām es vēl ko izdodu. kā gan tad var vēlēties, ka caur kopā sešām sienām kāds to uztver.
sirds - prāts - mute - auss - prāts - sirds
ha ha, biežāk tas ir sirds - prāts - klusums
...
ne vienmēr nenozīmē nekad, protams
un ir arī tāda lieta kā īsākais ceļš. bez sienām. bet vai tikai tā nav utopija, ko
otrdiena, 2011. gada 28. jūnijs
sagatavo savu pašsaprotamību, lai nav šmuc
es ar tevi aprunājos vēl tad, kad nebijām satikušies.
kadnebūsimsatikušies. kadbijāmnesatikušies. kadesamnesatikušies.
bet labi, ka aprunājos. aprunāšanās bija viss, kas man vajadzīgs, ne mata vairāk, ne viena paša ruda mata vairāk.
lielajā bildē tāpat tā bija tikai skatīšanās griestos. pa logu. citos logos. cik tomēr labi, ka dzīvoju piektajā stāvā.
par doppelganger sauc kādu būtni, kas izskatās identiski novērotājam. dažās kultūrās tas skaitās nelaimes nesējs - ja cilvēks redz savu līdzinieku, viņš drīz ies bojā.
Pa logu man kāds pamāj. Es redzu, ka aiz viņa parādās vēl viens stāvs. Smalks, slaids stāvs, kas apņem mājēju, kaut ko iečukst ausī un aizved no loga.
Apgriežoties, protams, nekā nav. Raudāt vai smieties - nezinu. Bet lielajā bildē, izrādās, var būt ne tikai toņi un kontrasti, bet arī caurumi audeklā.
kadnebūsimsatikušies. kadbijāmnesatikušies. kadesamnesatikušies.
bet labi, ka aprunājos. aprunāšanās bija viss, kas man vajadzīgs, ne mata vairāk, ne viena paša ruda mata vairāk.
lielajā bildē tāpat tā bija tikai skatīšanās griestos. pa logu. citos logos. cik tomēr labi, ka dzīvoju piektajā stāvā.
par doppelganger sauc kādu būtni, kas izskatās identiski novērotājam. dažās kultūrās tas skaitās nelaimes nesējs - ja cilvēks redz savu līdzinieku, viņš drīz ies bojā.
Pa logu man kāds pamāj. Es redzu, ka aiz viņa parādās vēl viens stāvs. Smalks, slaids stāvs, kas apņem mājēju, kaut ko iečukst ausī un aizved no loga.
Apgriežoties, protams, nekā nav. Raudāt vai smieties - nezinu. Bet lielajā bildē, izrādās, var būt ne tikai toņi un kontrasti, bet arī caurumi audeklā.
trešdiena, 2011. gada 1. jūnijs
otrdiena, 2011. gada 24. maijs
nedaudz salūzu šorīt
Balta ēkeas fasāde. Iešķībs jumts.. tas jau sen tā ir bijis, kad vēl te mācījos, jau runāja, ka skola šķiebjās uz vienu pusi.
Hei!.. Tu tur guli vēl? Nokavēsi darbu, eu.
Atceros, otrajā stāvā, šaurā gaiteņa galā bija kaste, kura nedaudz atgādināja zārku. Tai blakus bija durvis, aiz kurām nekad nebiju bijis. Šonakt tomēr izdevās caur tām ielūkoties. Daudz redeļu gultu, lakots galds. Nekas īpaši vairāk. Galvenā burvība bija tajā, ka, ieejot pa šīm durvīm, nav iespējams pa tām iziet un atgriezties tur, no kurienes nāci; vienmēr kur citur. Un tā jau laikam ir arī daļēja skolas definīcija, ne tikai sapnis.
Bet tu neesi gājis pie ārsta? Nu jā, jāplāno tas darba grafiks, lai nav tik stresaini, ..
Otrajā stāvā bija arī garderobe. Katram savs pakaramais (dažiem izredzētajiem bija skapīši gaitenī), katram savas izklaides. Man patika skriet, cik jaudas. Lēkāt pa garderobes soliņu un tēlot ieslodzīto, kamēr dežuranti pikti nāca no pirmā stāva, lai pārtrauktu mani pusvārdā, pussajūsmā.
Pazuda redzes lauks? Tā nevarētu būt migrēna? Man tā gadās, kad ir migrēna..
Aiz lielajiem kokiem blakus izejas durvīm varēja labi slēpties. Tā arī reiz darīju, kad ilgāku laiku nebiju bijis uz orķestra mēģinājumu pie Baloža. Viņš gan mani pamanīja un tad vēlīgi sacīja, ka nu nevajag jau slēpties, vienkārši atnāc un uzspēlēsim, viss būs labi. Un viss arī bija labi.
Klau, tev šodien pavisam lēni gleznojas. Tu par kaut ko aizdomājies vai vienkārši noguris? Paskaties, šito ēnu vajag dzeltenāku..
Mums, pāris klasesbiedriem, bija stāsti un leģendas par Āķi, kurš slaktē skolas bērnus. Es nezinu, kur mēs atradām visu pierādījumus viņa esībai, bet to netrūka. Es tam visam pilnīgi un galīgi ticēju.
Man žēl. Es visu sabojāju. Kaut kā pietrūka. Es vēlos just, ka man tas ir ...vajadzīgs. Tā nav tava vaina. 99% ir par maz.
Sporta stundas, koris un pusdienlaiks bija vienīgās nodarbes ārpus baltās, vecās skolas ēkas. Ceļš līdz lielo skolai bija salīdzinoši garš un pārpildīts ar stāstiem, smiekliem, neredzētām mantām un tārpainiem lazdu riekstiem. Reizēs, kad ceļam abās malās dega lāpas (11. un 18. datumā), es nedaudz sajutos pieaugušāks.
Klau.. tagad, kad tu tur sēdi, es varu droši pateikt, ka vismaz manās acīs tu izskaties pieaudzis. Nē, tiešām. Tagad. Tas nav tikai krekla dēļ. Tu esi pieaudzis.
...
un arlabunakti Tev arī.
Hei!.. Tu tur guli vēl? Nokavēsi darbu, eu.
Atceros, otrajā stāvā, šaurā gaiteņa galā bija kaste, kura nedaudz atgādināja zārku. Tai blakus bija durvis, aiz kurām nekad nebiju bijis. Šonakt tomēr izdevās caur tām ielūkoties. Daudz redeļu gultu, lakots galds. Nekas īpaši vairāk. Galvenā burvība bija tajā, ka, ieejot pa šīm durvīm, nav iespējams pa tām iziet un atgriezties tur, no kurienes nāci; vienmēr kur citur. Un tā jau laikam ir arī daļēja skolas definīcija, ne tikai sapnis.
Bet tu neesi gājis pie ārsta? Nu jā, jāplāno tas darba grafiks, lai nav tik stresaini, ..
Otrajā stāvā bija arī garderobe. Katram savs pakaramais (dažiem izredzētajiem bija skapīši gaitenī), katram savas izklaides. Man patika skriet, cik jaudas. Lēkāt pa garderobes soliņu un tēlot ieslodzīto, kamēr dežuranti pikti nāca no pirmā stāva, lai pārtrauktu mani pusvārdā, pussajūsmā.
Pazuda redzes lauks? Tā nevarētu būt migrēna? Man tā gadās, kad ir migrēna..
Aiz lielajiem kokiem blakus izejas durvīm varēja labi slēpties. Tā arī reiz darīju, kad ilgāku laiku nebiju bijis uz orķestra mēģinājumu pie Baloža. Viņš gan mani pamanīja un tad vēlīgi sacīja, ka nu nevajag jau slēpties, vienkārši atnāc un uzspēlēsim, viss būs labi. Un viss arī bija labi.
Klau, tev šodien pavisam lēni gleznojas. Tu par kaut ko aizdomājies vai vienkārši noguris? Paskaties, šito ēnu vajag dzeltenāku..
Mums, pāris klasesbiedriem, bija stāsti un leģendas par Āķi, kurš slaktē skolas bērnus. Es nezinu, kur mēs atradām visu pierādījumus viņa esībai, bet to netrūka. Es tam visam pilnīgi un galīgi ticēju.
Man žēl. Es visu sabojāju. Kaut kā pietrūka. Es vēlos just, ka man tas ir ...vajadzīgs. Tā nav tava vaina. 99% ir par maz.
Sporta stundas, koris un pusdienlaiks bija vienīgās nodarbes ārpus baltās, vecās skolas ēkas. Ceļš līdz lielo skolai bija salīdzinoši garš un pārpildīts ar stāstiem, smiekliem, neredzētām mantām un tārpainiem lazdu riekstiem. Reizēs, kad ceļam abās malās dega lāpas (11. un 18. datumā), es nedaudz sajutos pieaugušāks.
Klau.. tagad, kad tu tur sēdi, es varu droši pateikt, ka vismaz manās acīs tu izskaties pieaudzis. Nē, tiešām. Tagad. Tas nav tikai krekla dēļ. Tu esi pieaudzis.
...
un arlabunakti Tev arī.
Abonēt:
Ziņas (Atom)