zini, dažkārt ir sajūta, ka nevis kādas lietas un cilvēki paslīd garām, bet es vienkārši aizeju pa citu ceļu un tās / viņus nesatieku
pamāju, paskatos, iedomājos, aizeju tālāk. kā nedaudz piedzēries un apmulsis
ne jau vienmēr pieiet klāt ir tik vienkārši, un ne jau vienmēr es nonāku līdz domai pieiet.
un ne jau vienmēr mute un rokas stāsta to pašu, ko prāts. un ne vienmēr prāts stāsta to pašu, ko sirds. un ne jau vienmēr sirds vispār pastāsta ko vairāk par dziļi ieslēgtām instinktīvām sajūtām. kā gan tad var prasīt, lai caur šīm trijām sienām es vēl ko izdodu. kā gan tad var vēlēties, ka caur kopā sešām sienām kāds to uztver.
sirds - prāts - mute - auss - prāts - sirds
ha ha, biežāk tas ir sirds - prāts - klusums
...
ne vienmēr nenozīmē nekad, protams
un ir arī tāda lieta kā īsākais ceļš. bez sienām. bet vai tikai tā nav utopija, ko
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru