..un tad nāks rūsgani sārtais laikmets. Zilās, skaidrās debesis sprauksies caur dzeltējušām lapām, sejā pūtīs liegs vējš, pār pļavām vakaros vēl nolaidīsies dzestra migla, vasaras miglas melanholiskā seja
Starp atvasaru un salnām parādīsies saules atspulgs. Tik vēlu, ka atliks vien brīnīties - kur gan tu biji vasarā? Jautājums paliks bez atbildes, bet atspulgs paliks kādā no krūšukurvja kambariem
Un tad nāks balts, nevainīgs, nozākāts, visu nosedzošs un mīksts sniegs. Tik daudz, ka varētu padomāt - tie nav ziemas saulgrieži! - sniegs vienkārši vakaros steidz nokrist uz zemes un aizmigt, bet procesā aizsedz sauli. Stāv garās rindās, lai tikai sagādātu prieku noripot pa kalnu, lai tikai nošķirtu acu skatienu no sen pierastā zemes un debesu kontrasta, visu vēršot baltā, mīkstā masā, baltā, siltiaukstā tumsā. Būs gaiši, jo atspulgs spīdēs tik spoži, tik silti, tik pašsaprotami
...
Dzeltenzaļš siltums, svaigs, vēss ūdens, saulē kaltušas zāles aromāts. Tik daudz saules, ka atspulgs atbilst savam vārdam un lēnām izdziest. Pērkons un basas kājas. Bērnišķīgs, nepastarpināts prieks.
Piedodiet, bērzu sulas, pēdējais kūstošais sniegs, pirmie lojālie gājputni, piepildītās ilgas pēc gaismas. Piedodiet.
klikt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru