šekspīrs

šonakt sapņoju par to, kā kādā jaunatvērtā rokklubā pie bāra letes grupas "Kiss of the dolls" solistam un ģitāristam šekspīram stāstu par to, cik ļoti man besī ārā pirāti un līdz ar to - viņu grupa un viņš pats, un mūzika, ko viņi spēlē. Vienā brīdī gan nesapratu, vai man pirāti nesāka besīt tad, kad uzzināju par šo grupu (bet īstenībā ir dziļi vienalga, kurš bija pirmais - cālis vai ola, vismaz šādā gadījumā).
šekspīrs ar dziļu nopūtu atbildēja, ka šāds ampluā viņam visai bieži sagādā raizes par to, cik objektīvi viņš var paskatīties pats uz sevi. Līdzīgi kā man, viņam visa šī pirātu lieta besījot, bet par spīti tam viņš pie tās pieturās, jo kā gan citādi - tā ir vienīgā īpašība un veids, kā būt, kas, viņaprāt, piedod jelkādu pievienoto vērtību viņa eksistencei. "Bez šī pirātisma es nebūtu nekas, bet ar šo pirātismu es daudz ko zaudēju, piemēram, tavas simpātijas pret visu šo.. šo kopumu."

tad es viņam teicu, ka pirātismu varētu nomainīt uz ko tādu, kas citiem nebesītu. viņš papurinaja galvu un attrauca, ka viņam besījot arī viņa paša stūrgalvība, bet atteikšanās no šāda korsārisma nozīmētu daļiņas no sevis paša izraušanas.

mēs turpinājām sēdēt, klubs bija kaut kur pazaudējis sienas, un to vietā slējās savādas betona konstrukcijas

tad viņš teica, ka pirātismu varētu nomainīt pret to, ka viņš vienkārši būtu labs pret cilvēkiem. tā nevarot nošaut greizi, tas cilvēkiem darītu ko labāku, un no bērna kājas viņš īstenībā ir bijis laipns un labsirdīgs

sapnī es viņam vienkārši māju ar galvu, bet vispār, šekspīr, labāk palikt pie korsārisma!

tad es devos meklēt kafiju un man sāka drausmīgi sāpēt auss; tālākais tāpat ir interesants tikai vizuālā estētisma rāmjos