Mežs. priedes un sūnas, priedes un sūnas, priedes un manas nedaudz uztrauktās šūnas. no dēļiem sasista māja, šķiet, ieaugusi sūnās kā celmi, celmi, kuri droši vien reiz dižojās kā varenas priedes, no kurām tagad celta šī būdiņa.
Mājas jumtā ir caurumi, un viltīgs gaišs zaļums ielien iekšā. apspīd izpuvušo grīdu un zemi zem tās. jā, pat grīda nenoliedz, ka šeit ir mežs, tā to pat uzsver. ieliek rāmītī priežu skuju klājienu un kādu izdīgušu zāles pudurīti. skaistā, dekoratīvā rāmītī.
nekādas zīmes, ka te kāds būtu dzīvojis, ka kāds te dzīvos. varbūt vienīgi es. ja jau reiz esmu te atnācis. varbūt vēl kāds, kurš te iemaldīsies. bet es neatstāju pēdas, es negāju pa ceļu, es gāju tam blakus. no visa milzīgā, sarežģītā ceļu un celiņu, taku un taciņu labirinta es izvēlējos tieši šo. nezinu, kur aizveda pārējie, bet man šķiet, ka neviens nebūtu ievedis mani tik dziļi mežā kā šeit.
blakus mājai ir grants uzbērums, uz kura laikam kādreiz bijušas sliedes. nu no tām palikuši vien koka spraišļi, kuri taisnā līnijā iet līdz kādam resnam kokam, kas pārgāzies pāri līnijai; es nemēģinu apiet tam apkārt, bet ticu, ka aiz koka sliedes vairs neturpinās. es negribu ticēt, ka tās kaut kur ved. negribu ticēt, ka kāds te varētu atbraukt, pat bez sliedēm. iet pa koka spraišļiem taču ir tik jauki - tu redzi, kur ir visi tavi bezgalīgi daudzie mērķi. cik tālu vien skatiens sniedz, tie atkārtojas līdz pat horizontam, un tu zini, ka būs jāuzkāpj katram no tiem un vēl vairāk.. miera sajūta. bet ne šeit. šeit tā nav.
man patīk šie uzkalniņi. tie ir kā fraktāļi, no maziem ciņiem veidojas lielāki, no tiem - pauguriņi, un, ja izdodas paskatīties tālāk aiz priedēm, var redzēt, ka tie progresē un veido kalnus. es esmu kā lielas bļodas dibenā un zinu, ka no tās izrāpties nav iespējams. ja iešu pietiekami ilgi, uzduršos šai pašai vietai. vienīgais ceļš ārā ir tas, pa kuru atnācu, bet nē, es tur neiešu. tas nav labs ceļš. tas ved nevis citur, bet prom no šejienes. tik vienkārši.
un smarža. reibinoša.
pāri ceļam ir uzlikts satrunējis šlagbaums. to varētu nogāzt ar mazo pirkstiņu, bet to negāzīs arī tanks. to varu nogāzt tikai es un šī vieta. šī vieta ar sevi var izdarīt visu; es redzu, ka nekas šeit nav nejaušība. un, ja tā var izdarīt kaut ko ar sevi, tā noteikti var izdarīt kaut ko ar mani. tā dara. tā mani laiž prom, tā mani sasien aromātiskos vaivariņu pavedienos, tā man stāsta par vēl miljons skaistām vietām, tā atgādina, ka ir viena un vienīgā. es nezinu un zinu, ko darīt. es tikai daļēji jūtos cienīgs šai zaļganbrūnajai fantasmagorijai, un tikai daļēji jūtu, ka šeit varētu pavadīt visu savu dzīvi bez sirdsapziņas pārmetumiem par kaut kādu privātīpašnieciskumu. bet es te nevienu nesaukšu. lai viņi nāk paši. tie, kuri nāk. es zinu, ka kāds nāk, un zinu, ka neviens nezin, uz kurieni tieši viņi nāk. viņiem nav ne jausmas; vismaz man nebija.
zaļa un nedaudz mitra labsajūta. ieslīgt. dziļi, dziļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru