pēdējā laikā bieži sanāk uz ielas sajaukt pilnīgi nepazīstamus cilvēkus ar vienu pazīstamu
un tad vienmēr mazliet nobīstos, ko man tagad teikt, ko darīt, pēkšņi iekšā parādās savāds kamols, kas tāpat neļautu neko īpašu pateikt
kad ieraugu īsto seju (pakauši un gaita jau daudziem līdzīga), jūtu reizē atvieglojumu un apziņu, ka atkal prāts spēlē ar mani savus niķus, un nesaprotu, kāpēc. tā kā laiks
varbūt īstenībā šie svešie cilvēki arī atgādina svešumu
pagriez galvu nedaudz citā leņķī, un pazīšana zūd. maģiski, neizskaidrojami, bezpašavēlmessaprast-ami.
tā kā laiks, tā kā laiks, bet viņam laikam vienalga
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru