Pakš pakš pakš

Zilganpelēks fons ar oranžiem, dzeltenīgiem klekšiem, pleķīšiem, lāsītēm.

Lāsīte uzkrīt, paliek uz fona - īsu mirkli, zibenīgu. Apmēram tik ilgu, kamēr atmosties, apmēram tik ilgu, kamēr saproti, ka nākamā lāsīte būs.. jā, kad gan būs nākamais kleksis? Un vai tas tiešām bija tik košs, tik silti oranžs, vai arī tā tikai izlikās pret pelēcīgo fonu?

Tadā

Fonam pārklājas netīru jautājuma zīmju kārta. Peļķe. Saduļķojas. Zinu, ka kaut kur tur ir arī lāsītes, bet ej ta nu atrodi - viss ir vēl pelēkāks kā jelkad.

...{ un pēc kāda laika - jo ilgāka, jo sāpīgi košāk - }

Pakš, pakš, pakš. Lāsīte.

Neskaitāmas reizes esmu sev teicis, ka tas nav pareizi, ka pašam jāņem un jānokrāso fons tāds, kādu vēlies, pašam jāsaliek akcenti, pašam jākontrolē gaismēnas, pašam jāapiet - vai gluži otrādi - braši jāiet cauri jautājuma zīmju peļķēm, pašam. Hah, nebūtu taču to teicis neskaitāmas reizes, ja pie tā arī būtu palicis, vai ne.

Ne(māku)uzdrošinos krāsot? Laikam jau.

Nav pareizās krāsas? Kā lai es to zinu. Bet izskatās, ka tās kaut ko izsaka tikai manam daltonismam. Precīzāk - tās pārāk bieži klusē.

Nav krāsas vispār? Dažkārt. Vismaz ne tās harmoniskākās.

Pēc visiem šiem jautājumiem vēl saprast, no kurienes tieši nāk lāsītes un, galvenais, kāpēc (nenāk)? Par nožēlu jāatzīst, izgāšanās. Caurcaurēm.

Pārāk bieži pieķeru sevi pie domas, ka jāiegādājas lietussargs. Pakš