un atkrītu atkal zemē, neko interesantu neieraudzījis. tam brīdim interesantu. turpinu baidīties par brīdi, kad būs jākāpj zemē un jāceļas kājās, un jādzīvo
diezgan pabriesmīgi ar to, ka nekontrolējami sapņi, fantasmagorijas, rupji sakot, piš prātu. piemēram
reize, kad bijām uz milzīgas slidotavas ledus. atkal jau bija saulriets, kurš ilgst vairākas stundas, varbūt vienkārši nekad nepazūd no apvāršņa, tikai turpina pieliet debesis un sniega segu ar oranžrozā toņiem. tu stāvi, nekāp uz ledus, seja ir mazliet vienaldzīga. man vienalga, ar slidām uzklumburēju un izlaižu pirmo loku. tas sanāk labāk, kā cerēts, es varu griezt piruetes, slidot uz vienas kājas, matiem un rokām plandot vējā. pārņem tāds prieks, kā cilvēku, kurš izkāpis no ratiņkrēsliem un skrien, kā kādam, kurš pamodies no komas un ierauga mīļotu cilvēku. traucos tālāk, tālāk, jo ledus klājiens ir gandrīz bezgalīgs, no manis attālinās sādža, apaļie pareizticīgo baznīcu jumti, un beidzot attopos, ka arī tu. tā.. šeit saulriets sāk beigties, šeit saule sāk grimt. apjucis apstājos, neveikli apgriežos un steidzos atpakaļ, atpakaļ saulrietā, pie tevis.
tālumā redzu siluetu, kas virpuļodams tuvojas, sarkanīgu saules staru apspīdēts. brīžam saulē uzliesmo tavi mati, brīžiem baltās slidas
... un tad atliek pamosties, ~ 30 sekundes pakavēties un turpināt noticēt, tad lēnām pieņemt realitāti un nokaunināt sevi par infantīlu, banālu, pašžēlojošu, pārāk skaistu, pārāk reālu, neticamu (? jeb diemžēl pārliecinošu) sapņu ģenerēšanu. un ne jau vienu reizi. sasodītas vairākas reizes pēc kārtas, katru reizi citādāk, skaistāk, iedrošinošāk. virspusējība, domāšana ar prātu un visvarenā loģika liek vienkārši to neņemt galvā. bet kā lai to dara, ja tas ir manā galvā, un aizvien vairāk pārņem sajūta, ka tieši tāpēc tur tas viss arī paliks - bez pamata, bez īstenības piegaršas, ar tikai dažām vērā ņemamām kvalitātēm, kuras gan ir spējīgas cīnīties ar lielāko daļu prātīgu domu un aizmirstību.
lobotomija varbūt?
ikdienišķā lobotomija ir sevis nodarbināšana ar kaut ko svarīgu. tieši tāpēc aizvien retāk gribas iet gulēt agri.
vai arī līdzināties šim čalim.
http://eatliver.com/i.php?n=5651
Neko īpaši prātīgu nevarēšu piebilst, kā tikai to, ka bez neparastiem apziņas stāvokļiem dzīvošana būtu daudz, daudz garlaicīgāka, un, ka filmās arī reizēm var iesprukt kā tādās pagaidu realitātēs. Runājot par ko, "Science of Sleep" piebeidzi? "Waking Life" ir redzēts?
AtbildētDzēstprotams, ir interesantāk. reiz ar Krišiņu aizrunājāmies par tēmu, kas notiek, kad mēģina citu realitāšu sajūtas atspoguļot pie pilnas apziņas - tā kā nekādas domu lasīšanas un uzglabāšanas ierīces mums vēl nav, jāapmierinās ar tādu kā atblāzmu reģistrēšanu mūzikā, mākslā, literatūrā. sanāk ne piens, ne krējums, bet paniņas. tikai tās paniņas var reizē būt tādā kontrastā ar īstenību, ka pat negribas nobaudīt
AtbildētDzēst'science of sleep' vēl nepiebeidzu, bet 'Waking life' gan noskatījos. heh, gribētos jau māsterēt lucid dreaming, pat ļoti.