Diezgan, diezgan

Been there, experienced that

2011-10-24T14:17:00.000-07:00

loģika, hahahhaaaaa

i was dead inside

Iz mākslas vēstures klades

2011-09-26T05:59:00.000-07:00

Vakar un aizvakar biju Elejā, ciemos pie vecvecākiem. Tur cauri mežam ir izveidota bruģēta gājēju taka.

Tā met līkločus, aptinas un apliecas ap kokiem, kurus laikam bijis žēl zāģēt. Izgāju turp un atpakaļ vakarā, kad jau bija tumšs, un laternas pavēra pilnīgi vai rudens lapu diorāmu - dzeltena gaisma caur dzeltenām lapām, tumši, tumši zilas debesis un mežs uz visām pusēm - tik daudz meža, cik tālu iespraucas laternu gaisma, tālāk viss saplūst tumši dzeltenzaļā masā.

Riskēju kļūt salkans, bet tomēr - ik pa laikam iedomājos, ka aiz nākamā līkuma dzeltenās kvēlspuldzes gaismā uz rūsganu lapu fona varētu parādīties Tu.

Ar nelielu nobīdi

2011-08-22T09:45:00.000-07:00

Iedomājies, ka pulkstenis vienā brīdī apstājas, pastāv, pēc kāda laika iet tālāk Laiks jau tajā īsajā brīdī nav apstājies, un pulkstenis vienkārši turpina savu darbu, tikai ar nobīdi.

Bet tā empīriskā teorija par rudeni / pavasari / rudeni jau sen nestrādā, hahaha

Labi, labi, es tāpat apzinos, ka šo neviens nelasa - izdzēsu linku no oranžā portāla, tā ka jā, varu kliegt tukšās interneta dzīlēs -

...

nafig tu tā dari?

acs pret aci

2011-07-24T13:54:00.000-07:00

zini, dažkārt ir sajūta, ka nevis kādas lietas un cilvēki paslīd garām, bet es vienkārši aizeju pa citu ceļu un tās / viņus nesatieku

pamāju, paskatos, iedomājos, aizeju tālāk. kā nedaudz piedzēries un apmulsis

ne jau vienmēr pieiet klāt ir tik vienkārši, un ne jau vienmēr es nonāku līdz domai pieiet.

un ne jau vienmēr mute un rokas stāsta to pašu, ko prāts. un ne vienmēr prāts stāsta to pašu, ko sirds. un ne jau vienmēr sirds vispār pastāsta ko vairāk par dziļi ieslēgtām instinktīvām sajūtām. kā gan tad var prasīt, lai caur šīm trijām sienām es vēl ko izdodu. kā gan tad var vēlēties, ka caur kopā sešām sienām kāds to uztver.

sirds - prāts - mute - auss - prāts - sirds

ha ha, biežāk tas ir sirds - prāts - klusums

...

ne vienmēr nenozīmē nekad, protams

un ir arī tāda lieta kā īsākais ceļš. bez sienām. bet vai tikai tā nav utopija, ko

sagatavo savu pašsaprotamību, lai nav šmuc

2011-06-28T13:57:00.000-07:00

es ar tevi aprunājos vēl tad, kad nebijām satikušies.
kadnebūsimsatikušies. kadbijāmnesatikušies. kadesamnesatikušies.

bet labi, ka aprunājos. aprunāšanās bija viss, kas man vajadzīgs, ne mata vairāk, ne viena paša ruda mata vairāk.

lielajā bildē tāpat tā bija tikai skatīšanās griestos. pa logu. citos logos. cik tomēr labi, ka dzīvoju piektajā stāvā.

par doppelganger sauc kādu būtni, kas izskatās identiski novērotājam. dažās kultūrās tas skaitās nelaimes nesējs - ja cilvēks redz savu līdzinieku, viņš drīz ies bojā.

Pa logu man kāds pamāj. Es redzu, ka aiz viņa parādās vēl viens stāvs. Smalks, slaids stāvs, kas apņem mājēju, kaut ko iečukst ausī un aizved no loga.

Apgriežoties, protams, nekā nav. Raudāt vai smieties - nezinu. Bet lielajā bildē, izrādās, var būt ne tikai toņi un kontrasti, bet arī caurumi audeklā.

i

2011-06-01T12:41:00.000-07:00

Atradu īsto frāzi.

Man no tevis ir bail!

nedaudz salūzu šorīt

2011-05-24T13:13:00.000-07:00

Balta ēkeas fasāde. Iešķībs jumts.. tas jau sen tā ir bijis, kad vēl te mācījos, jau runāja, ka skola šķiebjās uz vienu pusi.

Hei!.. Tu tur guli vēl? Nokavēsi darbu, eu.

Atceros, otrajā stāvā, šaurā gaiteņa galā bija kaste, kura nedaudz atgādināja zārku. Tai blakus bija durvis, aiz kurām nekad nebiju bijis. Šonakt tomēr izdevās caur tām ielūkoties. Daudz redeļu gultu, lakots galds. Nekas īpaši vairāk. Galvenā burvība bija tajā, ka, ieejot pa šīm durvīm, nav iespējams pa tām iziet un atgriezties tur, no kurienes nāci; vienmēr kur citur. Un tā jau laikam ir arī daļēja skolas definīcija, ne tikai sapnis.

Bet tu neesi gājis pie ārsta? Nu jā, jāplāno tas darba grafiks, lai nav tik stresaini, ..

Otrajā stāvā bija arī garderobe. Katram savs pakaramais (dažiem izredzētajiem bija skapīši gaitenī), katram savas izklaides. Man patika skriet, cik jaudas. Lēkāt pa garderobes soliņu un tēlot ieslodzīto, kamēr dežuranti pikti nāca no pirmā stāva, lai pārtrauktu mani pusvārdā, pussajūsmā.

Pazuda redzes lauks? Tā nevarētu būt migrēna? Man tā gadās, kad ir migrēna..

Aiz lielajiem kokiem blakus izejas durvīm varēja labi slēpties. Tā arī reiz darīju, kad ilgāku laiku nebiju bijis uz orķestra mēģinājumu pie Baloža. Viņš gan mani pamanīja un tad vēlīgi sacīja, ka nu nevajag jau slēpties, vienkārši atnāc un uzspēlēsim, viss būs labi. Un viss arī bija labi.

Klau, tev šodien pavisam lēni gleznojas. Tu par kaut ko aizdomājies vai vienkārši noguris? Paskaties, šito ēnu vajag dzeltenāku..

Mums, pāris klasesbiedriem, bija stāsti un leģendas par Āķi, kurš slaktē skolas bērnus. Es nezinu, kur mēs atradām visu pierādījumus viņa esībai, bet to netrūka. Es tam visam pilnīgi un galīgi ticēju.

Man žēl. Es visu sabojāju. Kaut kā pietrūka. Es vēlos just, ka man tas ir ...vajadzīgs. Tā nav tava vaina. 99% ir par maz.

Sporta stundas, koris un pusdienlaiks bija vienīgās nodarbes ārpus baltās, vecās skolas ēkas. Ceļš līdz lielo skolai bija salīdzinoši garš un pārpildīts ar stāstiem, smiekliem, neredzētām mantām un tārpainiem lazdu riekstiem. Reizēs, kad ceļam abās malās dega lāpas (11. un 18. datumā), es nedaudz sajutos pieaugušāks.

Klau.. tagad, kad tu tur sēdi, es varu droši pateikt, ka vismaz manās acīs tu izskaties pieaudzis. Nē, tiešām. Tagad. Tas nav tikai krekla dēļ. Tu esi pieaudzis.

...

un arlabunakti Tev arī.

nosūtītās

2011-05-17T02:46:00.000-07:00

Mežs. priedes un sūnas, priedes un sūnas, priedes un manas nedaudz uztrauktās šūnas. no dēļiem sasista māja, šķiet, ieaugusi sūnās kā celmi, celmi, kuri droši vien reiz dižojās kā varenas priedes, no kurām tagad celta šī būdiņa.

Mājas jumtā ir caurumi, un viltīgs gaišs zaļums ielien iekšā. apspīd izpuvušo grīdu un zemi zem tās. jā, pat grīda nenoliedz, ka šeit ir mežs, tā to pat uzsver. ieliek rāmītī priežu skuju klājienu un kādu izdīgušu zāles pudurīti. skaistā, dekoratīvā rāmītī.

nekādas zīmes, ka te kāds būtu dzīvojis, ka kāds te dzīvos. varbūt vienīgi es. ja jau reiz esmu te atnācis. varbūt vēl kāds, kurš te iemaldīsies. bet es neatstāju pēdas, es negāju pa ceļu, es gāju tam blakus. no visa milzīgā, sarežģītā ceļu un celiņu, taku un taciņu labirinta es izvēlējos tieši šo. nezinu, kur aizveda pārējie, bet man šķiet, ka neviens nebūtu ievedis mani tik dziļi mežā kā šeit.

blakus mājai ir grants uzbērums, uz kura laikam kādreiz bijušas sliedes. nu no tām palikuši vien koka spraišļi, kuri taisnā līnijā iet līdz kādam resnam kokam, kas pārgāzies pāri līnijai; es nemēģinu apiet tam apkārt, bet ticu, ka aiz koka sliedes vairs neturpinās. es negribu ticēt, ka tās kaut kur ved. negribu ticēt, ka kāds te varētu atbraukt, pat bez sliedēm. iet pa koka spraišļiem taču ir tik jauki - tu redzi, kur ir visi tavi bezgalīgi daudzie mērķi. cik tālu vien skatiens sniedz, tie atkārtojas līdz pat horizontam, un tu zini, ka būs jāuzkāpj katram no tiem un vēl vairāk.. miera sajūta. bet ne šeit. šeit tā nav.

man patīk šie uzkalniņi. tie ir kā fraktāļi, no maziem ciņiem veidojas lielāki, no tiem - pauguriņi, un, ja izdodas paskatīties tālāk aiz priedēm, var redzēt, ka tie progresē un veido kalnus. es esmu kā lielas bļodas dibenā un zinu, ka no tās izrāpties nav iespējams. ja iešu pietiekami ilgi, uzduršos šai pašai vietai. vienīgais ceļš ārā ir tas, pa kuru atnācu, bet nē, es tur neiešu. tas nav labs ceļš. tas ved nevis citur, bet prom no šejienes. tik vienkārši.

un smarža. reibinoša.

pāri ceļam ir uzlikts satrunējis šlagbaums. to varētu nogāzt ar mazo pirkstiņu, bet to negāzīs arī tanks. to varu nogāzt tikai es un šī vieta. šī vieta ar sevi var izdarīt visu; es redzu, ka nekas šeit nav nejaušība. un, ja tā var izdarīt kaut ko ar sevi, tā noteikti var izdarīt kaut ko ar mani. tā dara. tā mani laiž prom, tā mani sasien aromātiskos vaivariņu pavedienos, tā man stāsta par vēl miljons skaistām vietām, tā atgādina, ka ir viena un vienīgā. es nezinu un zinu, ko darīt. es tikai daļēji jūtos cienīgs šai zaļganbrūnajai fantasmagorijai, un tikai daļēji jūtu, ka šeit varētu pavadīt visu savu dzīvi bez sirdsapziņas pārmetumiem par kaut kādu privātīpašnieciskumu. bet es te nevienu nesaukšu. lai viņi nāk paši. tie, kuri nāk. es zinu, ka kāds nāk, un zinu, ka neviens nezin, uz kurieni tieši viņi nāk. viņiem nav ne jausmas; vismaz man nebija.

zaļa un nedaudz mitra labsajūta. ieslīgt. dziļi, dziļi.

gads riņķī

2011-05-11T14:19:00.000-07:00

pēdējā laikā bieži sanāk uz ielas sajaukt pilnīgi nepazīstamus cilvēkus ar vienu pazīstamu

un tad vienmēr mazliet nobīstos, ko man tagad teikt, ko darīt, pēkšņi iekšā parādās savāds kamols, kas tāpat neļautu neko īpašu pateikt

kad ieraugu īsto seju (pakauši un gaita jau daudziem līdzīga), jūtu reizē atvieglojumu un apziņu, ka atkal prāts spēlē ar mani savus niķus, un nesaprotu, kāpēc. tā kā laiks

varbūt īstenībā šie svešie cilvēki arī atgādina svešumu

pagriez galvu nedaudz citā leņķī, un pazīšana zūd. maģiski, neizskaidrojami, bezpašavēlmessaprast-ami.

tā kā laiks, tā kā laiks, bet viņam laikam vienalga

Tagad!

2011-04-25T14:20:00.001-07:00

"Eternal sunshine of the spotless mind". Studijā!

šekspīrs

2011-04-13T09:46:00.000-07:00

šonakt sapņoju par to, kā kādā jaunatvērtā rokklubā pie bāra letes grupas "Kiss of the dolls" solistam un ģitāristam šekspīram stāstu par to, cik ļoti man besī ārā pirāti un līdz ar to - viņu grupa un viņš pats, un mūzika, ko viņi spēlē. Vienā brīdī gan nesapratu, vai man pirāti nesāka besīt tad, kad uzzināju par šo grupu (bet īstenībā ir dziļi vienalga, kurš bija pirmais - cālis vai ola, vismaz šādā gadījumā).
šekspīrs ar dziļu nopūtu atbildēja, ka šāds ampluā viņam visai bieži sagādā raizes par to, cik objektīvi viņš var paskatīties pats uz sevi. Līdzīgi kā man, viņam visa šī pirātu lieta besījot, bet par spīti tam viņš pie tās pieturās, jo kā gan citādi - tā ir vienīgā īpašība un veids, kā būt, kas, viņaprāt, piedod jelkādu pievienoto vērtību viņa eksistencei. "Bez šī pirātisma es nebūtu nekas, bet ar šo pirātismu es daudz ko zaudēju, piemēram, tavas simpātijas pret visu šo.. šo kopumu."

tad es viņam teicu, ka pirātismu varētu nomainīt uz ko tādu, kas citiem nebesītu. viņš papurinaja galvu un attrauca, ka viņam besījot arī viņa paša stūrgalvība, bet atteikšanās no šāda korsārisma nozīmētu daļiņas no sevis paša izraušanas.

mēs turpinājām sēdēt, klubs bija kaut kur pazaudējis sienas, un to vietā slējās savādas betona konstrukcijas

tad viņš teica, ka pirātismu varētu nomainīt pret to, ka viņš vienkārši būtu labs pret cilvēkiem. tā nevarot nošaut greizi, tas cilvēkiem darītu ko labāku, un no bērna kājas viņš īstenībā ir bijis laipns un labsirdīgs

sapnī es viņam vienkārši māju ar galvu, bet vispār, šekspīr, labāk palikt pie korsārisma!

tad es devos meklēt kafiju un man sāka drausmīgi sāpēt auss; tālākais tāpat ir interesants tikai vizuālā estētisma rāmjos

kaut kad

2011-04-10T13:30:00.000-07:00

man teica - "nu ja, tu jau vari staigāt ar vaļā jaku, bez šalles un cepures, tev kā lauku mužikam tas nekas nav"
un gribas piekrist, it īpaši pēc piecām dienām siltā ofisā, kur nav pat jāpiesprindzina muskulis, lai nopelnītu maizi, tikai pelēkās šūnas
apzāģējām liepas pie Kalndzirnavām, savedām ~ 5 kravas malkas, salabojām motorzāģi, izsūknējām pagrabu, līdzinājām ceļa nelīdzenumus un iemontējām FM radioaparātu ņivā. Lai cik ikdienišķi tas viss neizklausītos, šīs divas dienas deva diezgan daudz (nu, neieslīgšu apcerē par to, cik ļoti cilvēkam vajadzīgs fizisks darbs) un uzlādēja jaunai nedēļai pie dizaina un jebatorija.
Bet kāpēc? Vai tad tas viss nebija tikai tā - nu - "labi, mēs to izdarījām, bet to varēja izdarīt jebkurš cits?" Kāpēc tad radās tik milzīga pašapmierinātība, kurai līdzīgu apjomu maizes darbā gūstu tikai no tiešām, tiešām lielām veiksmēm / pabeigtiem darbiem?

Jāatzīmē, ka es un Tu piederam kādiem 5-10 % pasaules populācijas, kuri dzīvo tik lielā labklājībā. Pirmāmkārtām, tam vajadzētu izslēgt jebkādas gaudas, bet par to jau nav stāsts

Es negribu izklausīties pēc kaut kāda cilvēku kārtu šķirotāja vai jebkādas ideoloģijas popularizētāja, bet tomēr - ja jau tevī gāž tik milzīgu materiālo apjomu, drošību, izglītību un informāciju, vajadzētu kaut ko dot pretī. Un dot pretī proporcionāli vairāk, kā tevī gāž, jo - hei - kurš cits gan to darīs, ja ne šie 5-10%?. Kuram citam gan tas būtu jādara? Kurš tad ir pelnījis strādāt?

Laikam tas arī ir gandarījuma iemesls - tas, ka varu dot ko noderīgu vairākos griezumos. Varu zāģēt kokus, jo man ir rokas un motorzāģis. Varu strādāt kā dizaineris, jo man ir kaut kādas dotības un zināšanas. Varu iepriecēt citus, jo man ir rokas, otas, ausis un ģitāra. Varu kaut vai dot citiem vietu sabiedriskajā transportā, jo man ir kājas. Man ir tik vājprātīgi daudz. Un pats labākais ir tas, ka tas viss nekādā veidā nav bezjēdzīgi, tā nav pasaules lāpīšana - es tikai mēģinu dot pretī to, kas man ir iedots, un gūstu gandarījumu no tā.

Pašsaprotami? Es ceru, ka tā.

Izlaižot pavasari

2011-03-31T13:43:00.000-07:00

..un tad nāks rūsgani sārtais laikmets. Zilās, skaidrās debesis sprauksies caur dzeltējušām lapām, sejā pūtīs liegs vējš, pār pļavām vakaros vēl nolaidīsies dzestra migla, vasaras miglas melanholiskā seja
Starp atvasaru un salnām parādīsies saules atspulgs. Tik vēlu, ka atliks vien brīnīties - kur gan tu biji vasarā? Jautājums paliks bez atbildes, bet atspulgs paliks kādā no krūšukurvja kambariem

Un tad nāks balts, nevainīgs, nozākāts, visu nosedzošs un mīksts sniegs. Tik daudz, ka varētu padomāt - tie nav ziemas saulgrieži! - sniegs vienkārši vakaros steidz nokrist uz zemes un aizmigt, bet procesā aizsedz sauli. Stāv garās rindās, lai tikai sagādātu prieku noripot pa kalnu, lai tikai nošķirtu acu skatienu no sen pierastā zemes un debesu kontrasta, visu vēršot baltā, mīkstā masā, baltā, siltiaukstā tumsā. Būs gaiši, jo atspulgs spīdēs tik spoži, tik silti, tik pašsaprotami

...

Dzeltenzaļš siltums, svaigs, vēss ūdens, saulē kaltušas zāles aromāts. Tik daudz saules, ka atspulgs atbilst savam vārdam un lēnām izdziest. Pērkons un basas kājas. Bērnišķīgs, nepastarpināts prieks.

Piedodiet, bērzu sulas, pēdējais kūstošais sniegs, pirmie lojālie gājputni, piepildītās ilgas pēc gaismas. Piedodiet.

klikt!

Metaforas der visur #1

2011-01-16T11:22:00.000-08:00

Kodējot HTML un CSS, ik pa laikam gadās tā, ka vieni un tie paši CSS uzstādītie likumi pārklājas. Tu, cilvēks, vienai klasei definē, ka visi burti rakstāmi pelēki un pēc tam nesaproti, kāpēc viss šajā klasē esošais ir pelēks, lai arī biji definējis, ka visur jābūt melnā krāsā. Tad saproti, ka darbojies reizē vairākos CSS failos un esi izmantojis klases ar dublētiem nosaukumiem. CSS likumi pārklājas un rodas putra. Tādās reizēs mēdz teikt - "CSS ir sadirsies."

Un jo vairāk sanāk atzīt, ka, ja mani uzskati un dzīvesziņa ir CSS faili, tad tie ir vājprātīgi daudz un dublējas ne pa jokam.
.."nē, tas ir pret maniem principiem"
.."vai tad tev ir principi?"
.."nu, vismaz *tam* taču ir..vai ne?"
.."tad pasaki, kurš no 10 dažādajiem principiem?"
.."tas, kuru es pieņēmu tad, uz lieveņa, divos naktī, kad liepu zaros auroja vējš un es tikko biju atbraucis no Valmieras."
.."muļķības, tu no tā atsacījies jau nākamajā nedēļā."
..".."

un tā nav fleksibilitāte vai tolerance, vai sapratne vai iejūtīgums, vai pat kompromiss
tas ir sadirsts CSS fails.

ir interesanti satikt cilvēkus, kuriem ir pilnīga kārtība viņu css failos. tajos ir daži pamatlikumi un pavisam, pavisam nedaudz atkāpes, kā kādi nenozīmīgi hover efekti - uzbrauc virsū un kaut kas notiek. cilvēks izturās citādi, kā dažkārt. uz īsu brītiņu. mēnesi, diviem, trijiem, četriem. untadkāpretsienu

"turi to kursoru stingri, puika!"

Pakš pakš pakš

2011-01-12T13:54:00.000-08:00

Zilganpelēks fons ar oranžiem, dzeltenīgiem klekšiem, pleķīšiem, lāsītēm.

Lāsīte uzkrīt, paliek uz fona - īsu mirkli, zibenīgu. Apmēram tik ilgu, kamēr atmosties, apmēram tik ilgu, kamēr saproti, ka nākamā lāsīte būs.. jā, kad gan būs nākamais kleksis? Un vai tas tiešām bija tik košs, tik silti oranžs, vai arī tā tikai izlikās pret pelēcīgo fonu?

Tadā

Fonam pārklājas netīru jautājuma zīmju kārta. Peļķe. Saduļķojas. Zinu, ka kaut kur tur ir arī lāsītes, bet ej ta nu atrodi - viss ir vēl pelēkāks kā jelkad.

...{ un pēc kāda laika - jo ilgāka, jo sāpīgi košāk - }

Pakš, pakš, pakš. Lāsīte.

Neskaitāmas reizes esmu sev teicis, ka tas nav pareizi, ka pašam jāņem un jānokrāso fons tāds, kādu vēlies, pašam jāsaliek akcenti, pašam jākontrolē gaismēnas, pašam jāapiet - vai gluži otrādi - braši jāiet cauri jautājuma zīmju peļķēm, pašam. Hah, nebūtu taču to teicis neskaitāmas reizes, ja pie tā arī būtu palicis, vai ne.

Ne(māku)uzdrošinos krāsot? Laikam jau.

Nav pareizās krāsas? Kā lai es to zinu. Bet izskatās, ka tās kaut ko izsaka tikai manam daltonismam. Precīzāk - tās pārāk bieži klusē.

Nav krāsas vispār? Dažkārt. Vismaz ne tās harmoniskākās.

Pēc visiem šiem jautājumiem vēl saprast, no kurienes tieši nāk lāsītes un, galvenais, kāpēc (nenāk)? Par nožēlu jāatzīst, izgāšanās. Caurcaurēm.

Pārāk bieži pieķeru sevi pie domas, ka jāiegādājas lietussargs. Pakš

piepaceļos, palūru

2010-05-05T11:03:00.000-07:00

un atkrītu atkal zemē, neko interesantu neieraudzījis. tam brīdim interesantu. turpinu baidīties par brīdi, kad būs jākāpj zemē un jāceļas kājās, un jādzīvo
diezgan pabriesmīgi ar to, ka nekontrolējami sapņi, fantasmagorijas, rupji sakot, piš prātu. piemēram

reize, kad bijām uz milzīgas slidotavas ledus. atkal jau bija saulriets, kurš ilgst vairākas stundas, varbūt vienkārši nekad nepazūd no apvāršņa, tikai turpina pieliet debesis un sniega segu ar oranžrozā toņiem. tu stāvi, nekāp uz ledus, seja ir mazliet vienaldzīga. man vienalga, ar slidām uzklumburēju un izlaižu pirmo loku. tas sanāk labāk, kā cerēts, es varu griezt piruetes, slidot uz vienas kājas, matiem un rokām plandot vējā. pārņem tāds prieks, kā cilvēku, kurš izkāpis no ratiņkrēsliem un skrien, kā kādam, kurš pamodies no komas un ierauga mīļotu cilvēku. traucos tālāk, tālāk, jo ledus klājiens ir gandrīz bezgalīgs, no manis attālinās sādža, apaļie pareizticīgo baznīcu jumti, un beidzot attopos, ka arī tu. tā.. šeit saulriets sāk beigties, šeit saule sāk grimt. apjucis apstājos, neveikli apgriežos un steidzos atpakaļ, atpakaļ saulrietā, pie tevis.
tālumā redzu siluetu, kas virpuļodams tuvojas, sarkanīgu saules staru apspīdēts. brīžam saulē uzliesmo tavi mati, brīžiem baltās slidas

... un tad atliek pamosties, ~ 30 sekundes pakavēties un turpināt noticēt, tad lēnām pieņemt realitāti un nokaunināt sevi par infantīlu, banālu, pašžēlojošu, pārāk skaistu, pārāk reālu, neticamu (? jeb diemžēl pārliecinošu) sapņu ģenerēšanu. un ne jau vienu reizi. sasodītas vairākas reizes pēc kārtas, katru reizi citādāk, skaistāk, iedrošinošāk. virspusējība, domāšana ar prātu un visvarenā loģika liek vienkārši to neņemt galvā. bet kā lai to dara, ja tas ir manā galvā, un aizvien vairāk pārņem sajūta, ka tieši tāpēc tur tas viss arī paliks - bez pamata, bez īstenības piegaršas, ar tikai dažām vērā ņemamām kvalitātēm, kuras gan ir spējīgas cīnīties ar lielāko daļu prātīgu domu un aizmirstību.
lobotomija varbūt?
ikdienišķā lobotomija ir sevis nodarbināšana ar kaut ko svarīgu. tieši tāpēc aizvien retāk gribas iet gulēt agri.
vai arī līdzināties šim čalim.

http://eatliver.com/i.php?n=5651

vei?

2010-04-26T09:55:00.000-07:00

hei?
vai tomēr gaidīt ''jā, hallo?''

izvēlējos garāku ceļu mājup, otrpus Gaujai. blams, žogs un tucāri, jāgriežas apkārt, bet kas par to, it kā es steigtos. ja steigtos, man būtu ko pamācīties no Edsgara Dijkstras vai Bellmana Forda vismaz, heh

nepieklājīgi blenzt uz (?) svešiniekiem, bet tomēr. imagināra saruna būtu - ''piedodiet, es jūs sajaucu ar kādu citu, kas varētu būt šajā apkaimē.. bet turpmāk, lūdzu, velciet cepuri, vai vismaz nokrāsojiet tos rudos matus, citādāk es vēl bieži blenzīšu. un nesmejieties, atgāžot galvu. bet netipiska kompānija, tas ir labi, tā turpināt.''

citās ziņās (būtībā vienīgajās) -

http://vimeo.com/11216402

der jau arī

2010-04-12T14:55:00.000-07:00

padzēst un palabot pārsteidzīgus spriedumus un mirkļa emocijas, ne

citādāk. ō pāvasār, ō pāvasār, tu ļaudīm prātus dullus dāār. varbūt ne gluži dullus, bet tādus brīvākus gan. vajadzētu domāt par eksāmeniem, bet tik daudzas svarīgas lietas beigušās, ka gribas vienīgi doties ārā un vērot. un pasmaržot dažkārt.

plānojas viens mazs koncertiņš Vaivariņiem jeb 216. jaunsargu vienības vokāli instrumentālajam ansamblim, un izskatās, ka briest kas traks. Ja sākumā vēl cerēju samest kopā ko samērā pieklājīgu, tad tagad idejas un džamošana iet kaut kāda drone, shoegaze un psihodēlijas virzienā, nu ļoti piedienīgi js grupai

kaut kā šodien taustiņi šķiet smagi. arlabunakti.

un drīz, drīz

2010-03-03T12:56:00.000-08:00

52. kadrs no pēdējiem 600, un CAPATĀ, pabeigts, pabeigts, pabeigts. Bija tā kā laiks, gads jau riņķī.
Smieklīgi, ja kāds jautātu - kas ir atslēga panākumiem efektīvā renderēšanā - atbildētu, ka kalkulators un modinātājpulkstenis. Cik reizes nav noticis tā - plks. 23:00, laiski paņemu kalkulatoru, sareizinu pāris skaitlīšus, izdalu ar 3600, un voila, jāmostas tātad 04:30. Kā nu kuru reizi tas sanāk, dažkārt izdodas, dažkārt palieku guļam un tad sodos par neizmantotajām dīkstāves stundām.
Vismaz kādu laiku varēšu to visu aizmirst. Varbūt. Ja nu kādam neienāks prātā, ka... smuki jau ir, bet nu pārtaisi to to to to to to un šito te arī.
Bet vispār, pats vien esmu vainīgs pie tā ieilguma. Būtu jau gatavs pats video fails, ja vien nebūtu pēdējā brīdī iedomājies - tajā zoom-out video varētu ieķibināt zvēru.. un tā, lai viņš tur iet līdzi, zūmojas... nē, vēl labāk, ar after effects uztaisīt motion tracking'u... nē, labāk ar syntheyes un tad jau visu 3d, nevis tikai plakni... nē, kāpēc tikai zvēru, visu istabu... un istabas gaismojumu pieskaņot āra gaismojumam...
gribēju jau ķerties pie irradiances faila veidošanas, bet uzšāvu sev pa pirkstiem. un tā notiek tik bieži, varētu vienkārši un gribas jau gulēt, bet nēē - vēl šis un tas, un krāsu gradēšana.
nez vai es tam visam tā pieķertos, ja man par to maksātu. nez.
fui, bet oriģinālais video pēc konvertēšanas .mts uz .mpg uz .jpg uz .jpg gan būs drausmīgs. no otras puses, nevar jokot ar tiem kadru skaitiem sekundē, labāk visu vienoti
tas varbūt izklausās murdzīgi, bet tad varat iedomāties, kādi sapņi man rādās. protams, ceļš mājās ar vikingu pa kanalizācijām un midžetu sišanu ar pagalēm paliek nepārspēts, bet 96. gada sporta spēles vecās koka dzirnavās ar cūksuņa pīšļiem, kurām man vēl jāizklāj UV tekstūras un jānobeiko ambientās gaismas ir nopietns konkurents. reiz pierakstīju sapņus, jo tie šķita ļoti skaisti.. bet pēdējā laikā ir bail no rīta atcerēties, kā pats galvenais izbāž galvu pa verandas griestu lūku, skatās man acīs un pavēl doties parādē ar triko tērptiem vāciešiem.
un tad trijos naktī pienāk īsziņa ar tekstu ''zaļš lineāls, glāze bruma.'' Ko domāt, ko darīt? Fakts, ka iepriekšējā vakarā ar Geču filmēta šīze, apstākļus neuzlabo. Smieklīgākais ir tas, ka Geča arī ir sūtījis to īsziņu, tikai cits Geča. Dabūjis sev bezmaksas īsziņu plānu un dzīvo, citiem prātu kuldams.

Orbital, ik pa laikam iemaldās rammstein (rītdienah, heheheheeeee), ratm un dun dun.

šodien, rīt un parīt

2010-03-01T10:55:00.000-08:00

nāksies padzīvot mazliet mierīgāk. Jāpagaršo ripas un pilieni, un visādas tējas, kā man teica ģimenes ārste kopā ar laimes vēlējumiem dzimšanas dienā.
Jau tā dažkārt šķiet, ka īpaši nerunāju, tagad pilns komplekts - aizsmakusi balss un aizkritušas ausis, tā ka nedzirdu arī, heh.
Labi, ripas būs pāris dienas. Bet vēlējums ''kovārņu pilnu gadu'' ir visai biedējošs.

āāāā

2010-02-02T08:44:00.000-08:00

http://vimeo.com/8853079

āāāā

atradumi

2010-01-18T08:09:00.000-08:00

Par koku.
Vēla nakts.
Liepa cemalā guļ klusa.
Vēl vakar tās lapas plīvoja vējā.
Tagad klusa.
Es stāju savu gājumu.
Man lūzt sirdna,
un cepure sažņaudzas rokās
Bet kaut kur tālumā iekliedzas vientuļa karpa.

- Māris Liepiņš

Un otrs -
http://www.samorost2.net/natusvatbu/

Laime, prieks un labestība lai mīt jūsos

kolāža

2010-01-12T02:07:00.000-08:00

saka jau, ka nevajag atskatīties uz paveikto un tikai stūrēt tālāk, it īpaši projekta vidū, bet reku mazs krāsu variants.

Laba daudz nevajag, tikai 4:30 minūtes

tibeteika

2009-11-24T10:55:00.000-08:00

''Mmm, nu ko es domāju, mans subjektīvais viedoklis. ''

pauze

pauze

dziļdomīga

pauze

''ir jau baigi labi..''

un kā pēc akorda nojaukšanas dziesmā ''miglā asaro logs'' Rūneris teica, ''mirklis ir beidzies.'' Bet tas netraucē, sākas cits mirklis.

rūķrokas

2009-11-19T14:48:00.000-08:00

pirmāmkārtām, šis

citādāk, interesanti. pēc mēģinājuma ar Gati tikām ieslēgti skolā, nācās līst pēc atslēgas. rīt būs interesanta saruna ar dežuranti, heh

svilst viss svilst

2009-10-19T13:43:00.000-07:00

Nu rekā, izdomāju piejūgt Backburner pie 3ds max, lai varētu uzlikt visas savas scēnas pārrenderēt uz HDTV kvalitāti, un še tev, pie tik triviālas lietas kā jauna foldera izveides visa iekārta ņem un nosprāgst. Tā jau citādi kruta, varbūt paslepus varētu samuķīt arī tēva datoru un laptopu un veikt net-renderingu, kas būtu aptuveni 3x ātrāk un 10x piņķerīgāk, vismaz tagad ar backburneri tas ir iespējams.
Vajadzētu domāt par citām lietām it kā, bet nevar.
Megafons, ehokardiogramma, IT olimpiādes kvalifikācija, ivas klips, viņa, aristoteļa naudiņas, fizikas uzdevumi, fluter.de, ceļojuma apdrošināšana, nerakstīts vēstures kontroldarbs, 3d animācijas aristoteļa beigu pasākumam. Nav jau tā, ka nav ko darīt lol

Un šis zvērs tikai lasa grāmatas. aii

Ziņas no Polijas

2009-09-16T13:39:00.000-07:00

Tas nav tā, kā izskatās.
Vācijā man ar istabas biedru bija tāds in-joke par frāzi ''I shall sing you the song of my people,'' izpaudās tas tā, ka pārveidojām to dažādos veidos. Piemēram : ''I shall drink the beer of your people'' vai ''I shall write the sorting algorithm of your people'' utt., utjpr.
Bet šis ir jauns līmenis. Uzmanību, uz linka spiest vienīgi personām, kas vecākas par 18 gadiem, vai nespiest vispār.

I shall fuck you the song of my people

Video montāža

2009-09-08T13:33:00.000-07:00

uz relatīvi novecojuša datora ir kaut kas šausmīgs, it īpaši, ja jāmontē HD video. Tas tā, lai pats atcerētos. Šādi atklāju, ka esmu diezgan nepacietīgs un viegli aizkaitināms, izskatās gan, ka sabiedrībā to veiksmīgi apspiežu. Bet tagad, kad nāk miegs un ir jāsamontē vēl kādas 4 minūtes, tas izpaužas visā pilnībā. Deadline parīt. Mājasdarbiem deadline rīt, hehe, tas nu nekad nemainās.

Faaterlande

2009-08-17T15:09:00.000-07:00

nav te. Bet ir Vaacija

Re, muusu, informaatikju, volejbola turniira plakaats :

So true

Siguldas MTB posms

2009-05-24T23:54:00.000-07:00

Vakar ar brāli tajā piedalījāmies. Izskatās, ka ziemas miegs un trenniņu neesamība nepalīdz - nogurums un draņķīgs rezultāts. Trase pati par sevi bija visai laba, iepriekšējā dienā bija lijis lietus, tā ka putekļu visai maz.

Pa ceļam galvā skanēja Mielava "I love you," nokrita ķēde, acī trāpīja dubļi un sporta klase apdzenot kliedza tā, ka padomāju, vai tik nav Roberto Meloni ieradies bērnudārzā

Atpakaļceļā bijām sapirkušies vafļus un šprotas un domājām, kur labāk piestāt un apēst (bijām ar mašīnu). Brālis skatās kartē, o, Zviedru priede. Tai pabraucām garām. O, kaut kādas vējdzirnavas - tas pats liktenis. O, Puškina karjers - to gan nevarēja palaist garām. Iebraucām, bet tur vienkārši liela bedre, ne miņas no Puškina

ā, un gadījās patestēt suzuki bremzes

-"Redzi šīs bremzēšanas sliedes? Tā ir vīrišķība"

-"Tas ir stulbums"

-"Nu ja, nu ja"

braucot ar mašīnu, neklausieties Ruki Verh un Sjavu.

-"Bumerist, UBJŪŪŪ!! NAIDŪŪŪ!!! POLUNDRRAAAAĀĀA!!"

Tā īsumā. Vakarā atslodzei noskatījāmies Dead snow

fujiya & miyagi

2009-05-14T06:09:00.000-07:00

Klausos Fujiya & Miyagi un vienā brīdī nespēju saprast, kāpēc bez apstājas acu priekšā rēgojas ainas no burvīgās spēles - kvesta "Monkey Island 2." Uzmeklēju dziesmas Collarbone vārdus, un re :

hip bone connected to the back bone
back bone connected to the collarbone
collarbone connected to the neck bone
neck bone connected to the head bone
head bone connected to the neck bone
neck bone connected to the collarbone
collarbone connected to the back bone
back bone connected to the hip bone
hip bone connected to the thigh bone
thigh bone connected to the knee bone

Nu re, tieši to spēlē dziedāja divi skeleti, un Guybrush pierakstīja visu uz papīra lapas un vēlāk izmantoja, lai atminētu vienu mīklu.

Slovākija

2009-05-08T06:58:00.000-07:00

tur es biju. viens no spilgtākajiem mirkļiem :

Pārējos var apskatīties iekš Flickr

kopumā jautri

nav jau tā, ka sanāk

2009-04-27T11:37:00.000-07:00

Kā reiz pēc autoskolas nodarbības pats teicu - pasaule nav draņķīga, mēs esam pieraduši pie labām lietām un likumsakarīgās šķiet draņķīgas. tas laikam izslēdz gaudas, ne
Tomēr gadās tā, ka vēlme likumsakarīgo pacelt labo lietu līmenī vienkārši nedarbojas. Tā vietā normālais kļūst draņķīgs - nē, tas paliek, kāds bijis, tikai neveiksme atkal rada iespaidu, ka ir draņķīgāk kā sākumā. Ja tas vēl būtu saistīts vien ar āra atejas pārnešanu uz jaunu vietu vai ledusskapja atkausēšanu, jo redz, ne viens, ne otrs taču nebildīs ne vārda

cilvēki nav ledusskapji
ak, epifānija

Nē, daži ir. Būtībā (pasaules populācija) - 150, ja stingri ņemam, bet personīgi domāju, ka man skaitlis 150 ir krietni par lielu, drīzāk kādi 60-70. Ledusskapji. pamatojums

Pie tam skaļi, lieli, smagi, auksti ledusskapji. Nav brīnums, ka gribējās ko siltu. Atgriežamies otrajā rindkopā.

Suņu stāsti

2009-04-16T14:33:00.001-07:00

Atrastais zelts.

Tā kā suņi bija ļoti tuvu cilvēku ielejai, viņi sāka meklēt piramīdu un zeltu. Bet viņi pa priekšu nočiepa no cilvēkiem visas ierīces. Pēc tam viņi sāka meklēt un ieraudzīja ļoti garu koku. Viņi domāja, ka tas varētu būt īstais. Sāka cirst. Cirta, cirta, nekad nepārcirtās. Pārgudrais suns teica, ka tas varētu būt koks no dzelzs. Tad viņi zāģēja no pašas apakšas un nozāģēja. Suņi sāka rakt. Tā kā viņi bija izrakuši, varēja sākt meklēt. Tad viņi ieraudzīja kaut ko dzeltenu un spīdošu. Tas varēja būt zelta pulkstenis, tomēr izrādījās, ka tā ir zelta lādīte. Lādīte bija pilna ar zeltu.

Viss atrasts.

Suņi bija sameklējuši vienu jocīgu mantu. Pārgudrais suns teica, ka tā varētu būt mašīna, bet Čiepējs suns teica, ka to daiktu varētu nočiept. Viņi tā darīja, bet viņi atrada tur iekšā vienu līdzīgu mantu, kas līdzīga pulkstenim. Viņi ieraudzīja, ka tu ir piesptrausta pie dzelzs nezināma bumba, bet viņa sāka sprāgt. Suņi skrēja prom, jo vienam sunim jādzēš aste, tā ir apdegusi ! Suns ieraudzīja ezeru, pamērcēja asti ezerā un uguns nodzisa. Tā mašīnu viņi nedabūja, bet suņi teica, ka varētu uztaisīt viņi paši, bet viņiem nav tāda pulksteņa un dzelzs, un bumbas, bet viens suns teica, ka tā taču sprāga. Tad visi suņi saprata, ka ir jāņem mašīna un nav jāņem tas pulkstenis, bumba, dzelzis.

Garāža.

Suņi ir izdomājuši aiziet pie viņa draugiem. Bet viņi aizgāja arī. Viens draugs suns pateica, ka ir viena liela māja un tur iekšā ir visādi brīnumi. Viens daikts arī tur ir. Bet suņi un suņu draugi arī gribēja aiziet uz to māju. Un viņi arī aizgāja, bet tur bija viens cilvēks. Suņi metās bēgt, tāpēc ka tur bija arī viena bise, kuru tas cilvēks turēja, bet viņš ar to izšāva. Suņi bija nozaguši vienu to daiktu, bet tas sāka braukt. Un viņi ieskrēja daiktā, bet neviens suns nezināja, ka ar to var braukt, bet Pārgudrais suns mācēja vadīt daiktu.

Kosmosa kuģis aizbrauc.

Suņi redzēja, ka brauc viena lidmašīna, bet tomēr tā nebija lidmašīna. Tai bija pakaļā uguns. Suņi gribēja uztaisīt tādu pašu lidoaparātu. Un atnāca divi suņi. Tie bija Knibinātājs un Pārgudrais suns. Sāka taisīt to lidoaparātu, bet viens cits suns aizgāja uz suņu veikalu. Tas bija viens suns, kurš bija atnācis no Dalmāciešu grupas, tāpēc suņi brīnījās. Kur tāds suns gadījies ? Viens suns nopirka baigi daudz ugunsgāzi priekš tā, lai lidoaparātam būtu pakaļā uguns. Viņš teica, ka tas maksā 60 centi. Un viņš tik samaksāja un aizgāja. Drīz vien viņš bija ticis pie Pārgudrā un Knibinātājsuņa.Viņi sāka taisīt. Viņi to taisīja šausmīgi lielā telpā. Teica, ka tā ir 40 metrus liela. Sāka palaist kosmosa kuģi. Beigas, nu !

5 gados kreatīvisms netrūka, jā

Fuhrerschein

2009-03-31T08:20:00.000-07:00

Tiesības ir man kabatā.
Dodiet ceļu, Kārlēns brauc!

Maxterdam 2009

2009-03-26T06:41:00.000-07:00

Amsterdama + 3ds max apmācības programma + PARTY HARD + 23.,24. jūlijs + 200 Euro = Maxterdama 2009.

links

Vēl ir pāris brīvas vietas, varbūt ir vērts pieteikties. Sistu diezgan labi pa kabatu, bet pasākums izklausās neaizmirstams. Programmā ir kursi par hard surface modelling un daļiņu simulāciju, daudz pankūkas, naktsklubs un kas vēl ne.

Čūsku pērklis

2009-03-22T10:16:00.000-07:00

"Pre-production? We don't need no stinkin' pre-production! Just start. Oh, and make sure it's awesome.'' -- Brandon

Tā jau sanāk, ar šādu attieksmi tālu netiek. Bet var mēģināt, un katru reizi to iztrūkstošo lietu sauc mazliet citādāk:

Animācijā/video - storyboard's;
Ražošanas uzņēmuma plānošanā - tirgus izpēte;
Attiecībās - investīcijas;
Kontroldarbā - špikeris vai pelēkā viela

Jāsaka, storyboard's ir gatavs. Jā, ir viņā daži melni caurumi, ir dažas neveiklas lietas, bet visādi citādi - viss kārtībā.

Ar kameru safilmējām visādus materiālus - "Guna" Pecīša izpildījumā, džams, kuru Krišiņš nosauca par "kaut kādā veidā īpašu," prastus dialogus un dokumentālus monologus. Problēma visai triviāla, nav vada, ar ko pieslēgt pie datora. Otra problēma vairs nav tik triviāla, es vienu "Gunas'' ierakstu vārda tiešākajā nozīmē samaitāju. Ne tikai gaisu. Arī ierakstu.

bip bop

2009-03-18T06:49:00.000-07:00

Te būs piemērs klasiskam rakstam.

Rakstā parasti būs kāda nesen zīmēta bildīte - tās parasti top ar wacom bamboo tabletu un photoshop.
Tad droši vien neizturēšu un uzrakstīšu bildes aprakstu.

Nu jā, tur ir viens čalis gāzmaskā

Un, protams, neiztrūkstoša kovārņu sleja. Šodien gan tāda nebūs, jo kovārņu komiteja aizliedz rakstīt vairāk kā vienu rakstu par viņiem dienā.

Un nekrietnības var sākties!

2009-03-18T06:09:00.000-07:00

Es zinu, ka kaut kur uz šīs zemeslodes pašlaik kovārnis lido prom ar krietnu dārglietu laupījumu - tāda nu ir to bestiju daba. Bet ko padarīt, es to nespēju izmainīt, un galvenais, nevēlos, jo tad nevarētu veidot smieklīgus iespraudumus ar kovārņiem.
Bet kaut ko es varu un spēju darīt, tāpēc šajā blogā jūs sagaidīsiet :

Dienišķo grafomānijas devu skaidrā latviešu valodā
Dienišķo skiču devu neskaidrās krāsās
Dažkārt arī kādu ieteikumu, kā cīnīties ar kovārņu izkārnījumu radītajām sekām - atklāšu noslēpumu - Vanish palīdz diezgan labi. Rozā uzvar kovārņus!

To visu jums padevīgi uz paplātes (sakošļātu, sagremotu un atrītu) pasniegs Kārlēns jeb morra, G, moronart, caunītis vai vienkārši Kārlis Caune.